PIRMS dažiem gadiem Rūalls un Elīsabete, vīrs un sieva, kuriem tolaik bija tuvu 50 gadiem, dzīvoja ērtu dzīvi Bergenā, Norvēģijas otrajā lielākajā pilsētā. Kopā ar meitu Isabelu un dēlu Fābianu viņi uzticīgi darbojās savā draudzē. Rūalls bija draudzes vecākais, Elīsabete kalpoja par pionieri, un arī Isabela un Fābians bija čakli sludinātāji.

2009. gada septembrī šī ģimene izlēma pamēģināt kaut ko jaunu — nedēļu sludināt kādā attālā vietā. Tāpēc Rūalls un Elīsabete kopā ar Fābianu, kuram tad bija 18 gadi, devās uz Nordkina pussalu, kas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka, Finnmarkas filkē (novadā). Tur, Hjellefjūras ciemā, viņi sludināja kopā ar citiem brāļiem un māsām, kas arī bija speciāli atbraukuši uz šo attālo vietu. ”Tās nedēļas sākumā,” atceras Rūalls, ”es jutos gandarīts, ka man bija izdevies savus darbus organizēt tā, lai es varētu piedalīties šajā īpašajā pasākumā veselu nedēļu.” Bet vēlāk tajā pašā nedēļā Rūallu sāka mākt bažas. Kas bija noticis?

”Pēkšņi, kā no zila gaisa,” atceras Rūalls, ”Mārio, pionieris, kas kalpo Finnmarkā, mums pajautāja, vai mēs nevēlētos pārcelties uz Lakselvas pilsētu, lai palīdzētu turienes draudzei, kurā ir 23 sludinātāji.” Rūallu šis jautājums pārsteidza nesagatavotu. Viņš paskaidro: ”Mēs ar Elīsabeti bijām domājuši par iespēju kalpot tur, kur ir liela nepieciešamība pēc sludinātājiem, bet gribējām to darīt vēlāk, kad bērni būs uzsākuši patstāvīgu dzīvi.” Tomēr jau pēc dažām dienām, kad viņi bija sludinājuši Finnmarkā, Rūalls redzēja, ka cilvēki vēlas mācīties par Jehovu. Viņiem bija vajadzīga palīdzība tagad, nevis vēlāk. ”Šis jautājums darīja nemierīgu manu sirdsapziņu un pat vairākas naktis laupīja man miegu,” viņš stāsta. Pēc tam Mārio aizveda Rūallu un viņa ģimeni uz Lakselvu, kas atrodas aptuveni 240 kilometrus uz dienvidiem no Hjellefjūras. Mārio vēlējās, lai viņi paši savām acīm ieraudzītu turienes nelielo draudzi.

Lakselvā Andrēass, viens no diviem vietējiem draudzes vecākajiem, viesiem parādīja apkārtni un valstības zāli. Draudzes locekļi ciemiņus silti uzņēma un teica, ka ļoti priecātos, ja tie varētu pārcelties pie viņiem, lai palīdzētu valstības darbā. Andrēass smaidīdams piebilda, ka viņš Rūallam un Fābianam jau ir sarunājis darba interviju. Kā atbraucējiem rīkoties?

Fābiana pirmā reakcija bija: ”Es nevēlos pārcelties uz šejieni.” Viņu nevilināja doma par to, ka būtu jāatstāj labi draugi, kuri viņam bija draudzē un kurus viņš pazina jau sen, un jāpārceļas uz dzīvi mazā pilsētiņā. Turklāt viņš mācījās par elektriķi un vēl nebija pabeidzis mācības. Savukārt Isabela (kurai tolaik bija 21 gads) uz jautājumu, ko viņa domā par pārcelšanos, sajūsmināta atbildēja: ”Tas ir tieši tas, ko es vienmēr esmu vēlējusies!” Bet viņa arī atzīst: ”Kad es par to domāju vairāk, es sāku šaubīties, vai tā patiešām ir laba doma. Vai man nepietrūks manu draugu? Varbūt tomēr labāk palikt savā draudzē, kur es jūtos ērti un mierīgi?” Kā uz piedāvājumu pārcelties reaģēja Elīsabete? ”Es jutos tā, it kā Jehova mūsu ģimenei būtu devis uzdevumu,” viņa stāsta, ”bet es arī domāju par mūsu nesen izremontēto māju un visām tām lietām, ko mēs bijām iegādājušies 25 gadu laikā.”

Kad pēc nedēļu ilgas prombūtnes Rūalls un pārējie ģimenes locekļi atgriezās Bergenā, viņi nespēja nedomāt par saviem kristīgajiem brāļiem un māsām, ko bija iepazinuši aptuveni 2100 kilometrus tālajā Lakselvā. ”Es daudzkārt lūdzu Jehovu,” saka Elīsabete, ”un uzturēju kontaktus ar jauniegūtajiem draugiem — mēs sūtījām cits citam fotogrāfijas un dalījāmies sludināšanā pieredzētajos gadījumos.” Rūalls atklāj: ”Man bija vajadzīgs laiks, lai doma par pārcelšanos iesakņotos manā prātā. Tāpat man bija jāapdomā, vai tas vispār ir iespējams. Kā mēs uzturēsim sevi? Es dedzīgi lūdzu Jehovu un runāju gan ar ģimenes locekļiem, gan ar pieredzējušiem brāļiem.” Fābians atceras: ”Jo vairāk es par to domāju, jo skaidrāk sapratu, ka man patiesībā nebija pamatota iemesla atteikties. Es bieži lūdzu Jehovu, un vēlme pārcelties pakāpeniski kļuva stiprāka.” Un kā bija ar Isabelu? Lai sagatavotos iespējamajai pārbraukšanai, viņa kļuva par pionieri. Kad viņa pusgadu bija kalpojusi pilnu slodzi un arī daudz laika veltījusi personiskai Bībeles pētīšanai, viņa jutās gatava pārcelties.

Augot vēlmei kalpot tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, ģimene aktīvi rīkojās, lai sasniegtu savu mērķi. Rūallam bija labi apmaksāts darbs, kas viņam ļoti patika, tomēr viņš lūdza gadu ilgu bezalgas atvaļinājumu. Bet priekšnieks viņam vaicāja, vai viņš nevarētu strādāt nepilnu slodzi — divas nedēļas darbā, sešas nedēļas brīvas. Rūalls nolēma piekrist šim piedāvājumam. ”Mani ienākumi krasi samazinājās, bet kopumā viss izvērtās ļoti labi,” viņš saka.

Elīsabete dalās atmiņās: ”Vīrs palūdza, lai es mēģinu atrast māju Lakselvā un izīrēju mūsu māju Bergenā. Kaut arī tas prasīja daudz laika un pūļu, mums tas izdevās. Pēc kāda laika mūsu bērni atrada nepilnas slodzes darbu, un viņi palīdzēja segt izdevumus par pārtiku un transportu.”

 Isabela stāsta: ”Tā kā pilsētiņa, uz kuru mēs pārcēlāmies, ir maza, man visgrūtākais bija atrast darbu, kas man ļautu sevi uzturēt un kalpot par pionieri. Palaikam tas šķita bezcerīgi.” Bet, piekrītot veikt ikvienu nelielu nepilnas slodzes darbu, ko viņa varēja atrast, — un tādu pirmā gada laikā bija deviņi, — Isabela spēja segt savus izdevumus. Kā klājās Fābianam? ”Lai pabeigtu mācības, man bija jāturpina strādāt par elektriķa mācekli. Es to darīju Lakselvā. Vēlāk es nokārtoju eksāmenu un atradu nepilnas slodzes elektriķa darbu.”

Mareliuss un viņa sieva Kesja arī vēlējās kalpot tur, kur ir īpaša nepieciešamība pēc sludinātājiem. Mareliuss, kam tagad ir 29 gadi, saka: ”Runas kongresos un intervijas ar pionieriem mani rosināja domāt par to, kā es varētu paplašināt savu kalpošanu.” Savukārt Kesjai, kurai tagad ir 26 gadi, ideja par pārcelšanos un šķiršanos no tuviniekiem raisīja bažas. ”Mani biedēja doma, ka es būšu tālu prom no mīļiem cilvēkiem,” viņa saka. Turklāt Mareliuss strādāja pilnu slodzi, lai varētu atmaksāt hipotekāro kredītu par māju. Viņš stāsta: ”Mēs atkal un atkal lūdzām Jehovu, lai viņš mums palīdz veikt nepieciešamās izmaiņas, un ar viņa palīdzību mēs spējām sagatavoties pārbraukšanai.” Vispirms dzīvesbiedri vairāk laika veltīja Bībeles studēšanai. Tad viņi pārdeva savu māju, aizgāja no darba un 2011. gada augustā pārcēlās uz dzīvi Altā — pilsētā, kas atrodas Norvēģijas ziemeļos. Tur viņi kalpo par pionieriem un, lai uzturētu sevi, Mareliuss strādā par grāmatvedi, bet Kesja ir atradusi darbu veikalā.

Knūtu un Lisbetu, dzīvesbiedrus, kam ir pāri 30 gadiem, dziļi ietekmēja gadagrāmatās lasāmie stāstījumi par tiem, kas kalpo vietās, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem. ”Lai gan šie apraksti mums lika domāt par kalpošanu svešā zemē,” saka Lisbeta, ”es vilcinājos, jo nebiju pārliecināta, ka tāds vienkāršs cilvēks kā es kaut ko tādu varētu darīt.” Tomēr viņi rīkojās, lai sasniegtu mērķi. Knūts stāsta: ”Mēs pārdevām savu dzīvokli un, lai taupītu līdzekļus, apmetāmies dzīvot pie manas mātes. Vēlāk, lai izjustu, ko nozīmē sludināt svešvalodas teritorijā, mēs uz gadu pievienojāmies angļu valodas draudzei Bergenā, kur mēs apmetāmies pie Lisbetas mātes.” Nepagāja ilgs laiks, līdz Knūts un Lisbeta jutās gatavi pārcelties — un šoreiz ļoti tālu, uz Ugandu. Viņi atgriežas Norvēģijā uz diviem mēnešiem gadā, lai strādātu. Tā viņi var nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai pārējo laiku dzīvotu Ugandā un kalpotu pilnu slodzi.

Kā šiem labprātīgajiem Jehovas kalpiem ir veicies? Rūalls stāsta: ”Dzīvojot šajā attālajā vietā, mēs pavadām kopā daudz vairāk laika, nekā tas bija Bergenā. Mūsu ģimene ir kļuvusi saliedētāka. Redzēt  mūsu bērnu garīgo izaugsmi ir īsta svētība.” Viņš vēl piebilst: ”Turklāt tagad mēs vairs pārāk daudz neuztraucamies par materiālām lietām. Tās nenozīmē tik daudz, kā mēs reiz domājām.”

Elīsabete izlēma apgūt svešvalodu. Kāpēc? Lakselvas draudzes teritorijā ietilpst Kārāšjohkas ciems, kurā dzīvo daudz sāmu — Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas un Krievijas ziemeļu reģionu pirmiedzīvotāju. Lai būtu vieglāk sludināt šiem cilvēkiem, Elīsabete mācījās sāmu valodu. Tagad viņa var risināt vienkāršas sarunas šajā valodā. Vai viņai patīk viņas jaunā teritorija? Viņa ar sajūsmu saka: ”Es vadu sešas Bībeles nodarbības. Es nevaru iedomāties labāku vietu, kur būt!”

Fābians, kas tagad ir pionieris un draudzes kalpotājs, stāsta, kā viņi ar Isabelu savā jaunajā draudzē palīdzēja trim pusaudžiem, kuriem bija vajadzīgs pamudinājums aktīvāk iesaistīties draudzes darbībā. Tagad visi trīs ir aktīvi kalpošanā. Divi no viņiem ir kristīti un 2012. gada martā kalpoja par palīgpionieriem. Viena no pusaudzēm, kas bija sākusi attālināties no patiesības, pateicās Fābianam un Isabelai, ka tie viņai bija palīdzējuši saņemties. Fābians saka: ”Viņas vārdi mani dziļi aizkustināja. Ir tik liels prieks palīdzēt kādam!” Isabela atzīmē: ”Kopš mēs esam šeit, es tiešām esmu ”baudījusi un redzējusi, cik tas Kungs ir labs”.” (Ps. 34:9.) Viņa vēl piebilst: ”Turklāt kalpošana šeit ir ļoti aizraujoša!”

Mareliuss un Kesja tagad dzīvo pieticīgāk, taču viņu dzīve ir kļuvusi bagātāka. Altas draudzē, kurā viņi kalpo, pašlaik ir 41 sludinātājs. Mareliuss saka: ”Atskatoties atpakaļ, ir uzmundrinoši redzēt, cik ļoti mūsu dzīve ir mainījusies. Mēs esam pateicīgi Jehovam, ka mēs varam šeit kalpot par pionieriem. Nekas nevar sniegt lielāku piepildījuma sajūtu.” Kesja piezīmē: ”Es iemācījos vēl vairāk paļauties uz Jehovu, un viņš par mums ir labi rūpējies. Vēl es sapratu, ka, dzīvojot tālu prom no radiniekiem, es vēl augstāk novērtēju tos brīžus, ko mēs pavadām kopā. Es nekad neesmu nožēlojusi mūsu lēmumu.”

Kā Ugandā klājas Knūtam un Lisbetai? Knūts dalās pieredzētajā: ”Bija vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunai videi un kultūrai. Ūdens, elektrība un vēdergraizes — tas viss nāk un iet, bet mēs varam vadīt tik daudz Bībeles nodarbību, cik vien vēlamies!” Lisbeta stāsta: ”Tikai pusstundas gājuma attālumā no mūsu dzīvesvietas ir apvidi, kur labā vēsts vēl nekad nav tikusi sludināta. Bet, kad mēs tur ierodamies, mēs atrodam cilvēkus, kas lasa Bībeli un lūdz, lai mēs viņus mācītu. Mācot šādiem pazemīgiem cilvēkiem Bībeles vēsti, mēs izjūtam prieku, kam nav līdzīga!”

Mūsu vadītājs Jēzus Kristus noteikti ir ļoti priecīgs, no debesīm vērojot, kā viņa aizsāktā sludināšana norisinās aizvien attālākos zemes nostūros. Dieva kalpi ar patiesu prieku un labprātīgu garu pilda Jēzus pavēli ”gatavot par mācekļiem visu tautu cilvēkus”. (Mat. 28:19, 20.)