Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Jehovas tauta ir labprātīga Mjanmā

Jehovas tauta ir labprātīga Mjanmā

”PĻAUJAMĀ patiešām ir daudz, bet strādnieku maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš sūta strādniekus savā pļaujā!” (Lūk. 10:2.) Šie vārdi, ko aptuveni pirms 2000 gadiem teica Jēzus, labi raksturo situāciju, kāda mūsdienās pastāv Mjanmā. Kāpēc tā var teikt? Mjanmā ir tikai kādi 4200 labās vēsts sludinātāju, turpretī iedzīvotāju skaits tajā ir ap 55 miljoniem.

Taču ”pļaujas Kungs” Jehova ir ietekmējis daudzu savu kalpu sirdis, un viņi no dažādām pasaules malām ir devušies uz šo Dienvidaustrumāzijas valsti, lai palīdzētu garīgajā pļaujā. Kas viņus mudināja atstāt mājas? Kas viņiem ir palīdzējis spert šo soli? Kādas svētības viņi pieredz?

”BRAUCIET, MUMS VAJAG VAIRĀK PIONIERU!”

Pirms vairākiem gadiem Kadzuhiro, kāds pionieris Japānā, piedzīvoja epilepsijas lēkmi, zaudēja samaņu un tika nogādāts slimnīcā. Ārsts viņam pateica, ka viņš divus gadus nedrīkstēs vadīt automašīnu. Kadzuhiro bija satriekts. ”Kā gan es tagad varēšu darīt to, kas man patīk visvairāk, — kalpot par pionieri?” viņš pie sevis domāja. Viņš karsti lūdza, lai Jehova viņam paver iespēju turpināt pioniera kalpošanu.

Kadzuhiro un Mari

Kadzuhiro atceras: ”Pēc kāda mēneša par manu nelaimi uzzināja mans draugs, kas kalpoja Mjanmā. Viņš man piezvanīja un sacīja: ”Mjanmā cilvēki galvenokārt pārvietojas ar autobusu. Ja tu atbrauktu uz šejieni, tu varētu turpināt savu kalpošanu un tev pat nevajadzētu automašīnu!” Es vērsos pie sava ārsta un pajautāju, vai mans veselības stāvoklis atļauj doties uz Mjanmu. Man par lielu pārsteigumu, viņš sacīja: ”Pašlaik Japānā ir ieradies kāds ārsts no Mjanmas, kas ir specializējies epilepsijas ārstēšanā. Es jūs ar viņu iepazīstināšu. Ja jums kādreiz atkal būs lēkme, viņš varēs jums palīdzēt.” Ārsta vārdus es uztvēru kā Jehovas atbildi uz savām lūgšanām.”

Kadzuhiro nekavējoties nosūtīja e-pasta vēstuli Mjanmas filiālei, kurā rakstīja, ka viņi abi ar sievu vēlas kalpot šajā valstī par pionieriem. Jau pēc piecām dienām viņš saņēma atbildi: ”Brauciet, mums vajag vairāk pionieru!” Kadzuhiro un viņa sieva Mari pārdeva savas mašīnas, dabūja vīzas un nopirka lidmašīnas biļetes. Tagad viņi ar prieku kalpo kādā zīmju valodas grupā Mjanmas pilsētā Mandalajā. Kadzuhiro stāsta: ”Tas, ko mēs pieredzējām, ir stiprinājis mūsu paļāvību uz 37. psalma 5. pantā lasāmo solījumu: ”Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.””

JEHOVA PAVER CEĻU

2014. gadā Mjanmā notika Jehovas liecinieku īpašais kongress, uz kuru ieradās daudzi delegāti no citām valstīm. Viena no viņiem bija Monika, kāda 34 gadus veca māsa no ASV. Viņa stāsta: ”Atgriezusies mājās pēc kongresa, es Jehovam lūdzu padomu, ko man tālāk dzīvē vajadzētu darīt. Es arī runāju ar vecākiem par saviem garīgajiem mērķiem. Lai gan mēs visi domājām, ka man būtu jādodas uz Mjanmu, bija vajadzīgs laiks un daudzas lūgšanas, līdz es pieņēmu galīgo lēmumu.”

Monika un Lī

Monika paskaidro, kāpēc tā bija: ”Jēzus savus sekotājus aicināja ”aprēķināt izmaksas”. Tāpēc es domāju par to, vai varēšu atļauties dzīvot Mjanmā. Vai es spēšu sevi uzturēt, netērējot pārāk daudz laika maizes darbam?” Viņa atzīst: ”Es ātri vien sapratu, ka man nepietiek naudas, lai pārceltos uz dzīvi otrā pasaules malā.” Kā viņai tomēr tas izdevās? (Lūk. 14:28.)

”Kādu dienu darbā priekšniece mani izsauca pie sevis,” atceras Monika. ”Es uztraucos, jo domāju, ka mani grasās atlaist. Bet priekšniece man pateicās par labu darbu. Tad viņa man sacīja, ka ir parūpējusies, lai es saņemtu prēmiju. Izrādījās, ka tā bija tieši tāda naudas summa, kāda bija vajadzīga, lai es atbrīvotos no savām finansiālajām saistībām.”

Monika kalpo Mjanmā kopš 2014. gada decembra. Ko viņa domā par iespēju kalpot vietā, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem? ”Es ļoti priecājos, ka esmu šeit,” viņa stāsta. ”Es vadu trīs Bībeles nodarbības. Vienai no manām Bībeles skolniecēm ir 67 gadi. Viņa vienmēr mani sagaida ar smaidu un sirsnīgu apskāvienu. Kad šī sieviete uzzināja, ka Dieva vārds ir Jehova, viņa bija aizkustināta līdz asarām. Viņa man teica: ”Šī ir pirmā reize manā dzīvē, kad es dzirdu, ka Dievu sauc Jehova. Tu esi divreiz jaunāka par mani, bet tu man iemācīji vissvarīgāko, ko vien es varētu uzzināt.” Lieki piebilst, ka arī es nespēju valdīt asaras. Šādi kalpošanā pieredzēti gadījumi sniedz lielu gandarījumu.” Nesen Monikai bija iespēja mācīties valstības sludinātāju skolā.

Daudzi izjuta pamudinājumu doties uz Mjanmu, kad bija izlasījuši 2013. gada Jehovas liecinieku gadagrāmatu, kur bija stāstīts par šo valsti. Kāda māsa, ko sauc Lī, jau dzīvoja Dienvidaustrumāzijā. Viņai bija pilnas slodzes darbs, bet šī gadagrāmata viņu pamudināja apsvērt iespēju kalpot Mjanmā. ”2014. gadā, kad es apmeklēju īpašo kongresu Jangonā, es iepazinos ar kādu laulātu pāri, kas bija pārcelies uz Mjanmu, lai sludinātu tur dzīvojošajiem ķīniešiem. Tā kā es runāju ķīniešu valodā, es izlēmu pārcelties uz Mjanmu un atbalstīt ķīniešu valodas grupu. Mēs sarunājām ar Moniku, ka kopā dosimies uz Mandalaju. Ar Jehovas palīdzību mēs abas atradām pusslodzes darbu vienā un tajā pašā skolā un dzīvesvietu turpat netālu. Par spīti karstumam un dažām neērtībām, man ļoti patīk šeit kalpot. Kaut gan cilvēki Mjanmā dzīvo pavisam vienkārši, viņi ir ļoti pieklājīgi un labprāt atvēl laiku, lai uzklausītu labo vēsti. Ir aizraujoši redzēt, kā Jehova svētī sludināšanu. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā bija Jehovas griba, lai es būtu šeit, Mandalajā.”

JEHOVA UZKLAUSA LŪGŠANAS

Daudzi, kas ir pārcēlušies uz Mjanmu, ir pārliecinājušies, cik liels spēks ir lūgšanām. Džumpei un viņa sievai Nao ir pāri 30 gadiem. Viņi kalpoja kādā zīmju valodas draudzē Japānā. Kāpēc viņi pārcēlās uz Mjanmu? Džumpei paskaidro: ”Mums ar sievu vienmēr bija mērķis kalpot zemē, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Kāds brālis no mūsu draudzes bija pārcēlies uz Mjanmu. Lai gan mūsu ietaupījumi nebija lieli, arī mēs 2010. gada maijā pārcēlāmies uz turieni. Brāļi un māsas Mjanmā mūs sagaidīja ļoti silti.” Ko viņš domā par sludināšanu nedzirdīgajiem Mjanmā? ”Cilvēku interese ir milzīga. Kad mēs viņiem rādām video zīmju valodā, viņi ir dziļi iespaidoti. Mēs esam tik priecīgi, ka izlēmām pārcelties, lai kalpotu Jehovam šeit!”

Nao un Džumpei

Kā Džumpei un Nao savilka galus? ”Trīs gadu laikā mēs bijām iztērējuši lielāko daļu ietaupījumu, un mums nepietika naudas, lai samaksātu īres maksu par nākamo gadu. Mēs ar sievu daudzkārt dedzīgi lūdzām Jehovu. Pilnīgi negaidīti mēs saņēmām vēstuli no filiāles, kurā mēs tikām uzaicināti kalpot par pagaidu speciālajiem pionieriem! Mēs paļāvāmies uz Jehovu un pārliecinājāmies, ka viņš mūs nav atstājis. Viņš par mums ir rūpējies visos iespējamos veidos.” Nesen Džumpei un Nao apmeklēja valstības sludinātāju skolu.

JEHOVA PAMUDINA DAUDZUS

Uz Mjanmu ir pārcēlušies arī Simone, kāds brālis, kam ir pāri 40 gadiem un kas ir dzimis Itālijā, un viņa sieva Anna, kurai ir tuvu 40 gadiem un kura ir dzimusi Jaunzēlandē. Kas viņus uz to pamudināja? ”Tā bija 2013. gada gadagrāmata, kurā bija stāstīts par Mjanmu,” atbild Anna. Simone stāsta: ”Kalpot Mjanmā ir īsta svētība. Dzīve šeit ir daudz vienkāršāka, un es varu vairāk laika veltīt kalpošanai. Ir saviļņojoši izjust, kā Jehova par mums rūpējas, kad mēs kalpojam tur, kur ir lielāka nepieciešamība.” (Ps. 121:5.) Anna saka: ”Es jūtos laimīgāka nekā jebkad agrāk. Mūsu dzīve ir ļoti vienkārša. Mēs ar vīru pavadām vairāk laika kopā, un mūsu attiecības ir kļuvušas vēl ciešākas. Mēs arī esam atraduši brīnišķīgus draugus. Cilvēkiem šeit nav aizspriedumu pret Jehovas lieciniekiem, un atsaucība ir neticama.” Kā tas izpaužas?

Simone un Anna

Anna atceras: ”Reiz es tirgū sludināju kādai studentei, un mēs norunājām tikties vēlreiz. Kad viņa atnāca, viņai līdzi bija draudzene. Nākamajā reizē viņa atnāca kopā ar vēl dažām meitenēm, bet vēlāk — ar vēl dažām. Tagad es mācu Bībeli piecām no šīm meitenēm.” Simone saka: ”Cilvēki šeit ir draudzīgi un zinātkāri. Daudzus ļoti interesē mūsu sludinātā vēsts. Mums pietrūkst laika, lai parūpētos par viņiem visiem.”

Sačio un Midzuho

Ko daži ir darījuši, lai izlemtu, vai viņiem būtu jāpārceļas uz Mjanmu? Midzuho, kāda māsa no Japānas, stāsta: ”Mans vīrs Sačio un es vienmēr bijām vēlējušies kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, bet nezinājām, kur tieši. Kad mēs 2013. gada gadagrāmatā lasījām par Mjanmu, mūs tik dziļi ietekmēja tajā aprakstītie gadījumi, ka mēs sākām domāt, vai arī mēs nevarētu kalpot šajā valstī.” Sačio piebilst: ”Mēs izlēmām doties nelielā ceļojumā uz Mjanmu un vienu nedēļu pavadīt tās lielākajā pilsētā Jangonā, lai, tā sakot, izlūkotu zemi. Šis ceļojums mūs pārliecināja, ka mums ir jāpārceļas uz Mjanmu.”

VAI JŪS VARAT ATSAUKTIES UZ AICINĀJUMU?

Džeina, Danika, Rodnijs un Džordans

Rodnijs un viņa sieva Džeina, kuriem ir pāri 50 gadiem, kopā ar dēlu Džordanu un meitu Daniku pārcēlās uz Mjanmu no Austrālijas 2010. gadā. Rodnijs stāsta: ”Mēs nespējam palikt vienaldzīgi, redzot, cik izsalkuši garīgā ziņā šeit ir cilvēki. Es noteikti iesaku arī citām ģimenēm pamēģināt kalpot tādā vietā kā Mjanma.” Kāpēc tā? Viņš paskaidro: ”Grūti izteikt, cik ļoti tas ir nācis par labu mūsu ģimenes garīgumam. Daudzi jaunieši ir pārņemti ar saviem telefoniem, mašīnām, darbu un daudz ko citu. Mūsu bērni ir aizņemti, mācoties jaunus vārdus, ko izmantot kalpošanā. Viņi mācās, kā runāt ar tiem, kam nav nekādu zināšanu par Bībeli, kā atbildēt sapulcēs vietējā valodā, un pavada laiku daudzās citās interesantās garīgās nodarbēs.”

Olivers un Anna

Olivers, kam ir tuvu 40 gadiem un kas Mjanmā ieradās no ASV, stāsta, kāpēc viņš šādu kalpošanu ieteiktu citiem: ”Kalpojot Jehovam tādā veidā, kas prasa izkāpt no savas komforta zonas, mēs varam iegūt ļoti daudz. Pārcelšanās uz citu valsti man ir palīdzējusi stiprināt paļāvību uz Jehovu un pārliecību, ka viņš par mani gādās, lai kādos apstākļos es nonāktu. Es kalpoju kopā ar brāļiem un māsām, kurus agrāk nepazinu, bet kuriem ir tādi paši uzskati kā man. Kaut ko tādu var pieredzēt tikai Dieva organizācijā!” Olivers un viņa sieva Anna dedzīgi sludina ķīniešu valodā runājošiem cilvēkiem.

Treizela

Treizela, kurai ir nedaudz pāri piecdesmit un kura ir no Austrālijas, kalpo Mjanmā kopš 2004. gada. Viņa saka: ”Tiem, kuriem apstākļi ļauj, es katrā ziņā iesaku kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Es esmu pārliecinājusies, ka tad, ja mums ir vēlēšanās kalpot, Jehova svētī mūsu centienus. Es pat nebiju sapņojusi, ka dzīvošu šādi. Mana dzīve ir jēgpilna un gandarījuma pilna. Tā ir labākā dzīve, kādu vien es varētu vēlēties.”

Lai tas, ko ir teikuši rakstā minētie brāļi un māsas, pamudina arī jūs apsvērt iespēju doties uz vietām, kur tikpat kā nav sludināts, un palīdzēt godprātīgiem cilvēkiem. Šie brāļi un māsas mūs aicina: ”Lūdzu, nāciet uz Mjanmu un palīdziet mums!”