Atbilde uz šo jautājumu ietekmē mūsu skatījumu uz dzīvi.

Vai būtu loģiski domāt, ka Dievs, kas ir radījis visu skaistumu, kāds ir pasaulē, būtu nolēmis mūs ciešanu pilnai dzīvei?

Cilvēki, kuru dzīvē reliģijai nav būtiskas nozīmes, ciešanu esamību uzskata par iemeslu apšaubīt Dieva motīvus — vai pat viņa pastāvēšanu. Pēc viņu domām, ciešanas liecina par vienu no trim iespējām: 1) Dievs nespēj tās novērst, 2) Dievs nevēlas tās novērst, vai 3) Dieva vispār nav.

Vai tiešām ir iespējama tikai viena no šīm trim atbildēm?

Dievs mūs nav radījis, lai mēs ciestu.

Viņš vēlas, lai dzīve mums sagādātu prieku.

”Nekas tiem nav labāk kā līksmot un priecāties, kamēr tie dzīvo. Un, ja cilvēks ēd, dzer un rod prieku visos savos pūliņos, tad tā ir Dieva dāvana.” (SALAMANS MĀCĪTĀJS 3:12, 13, LB-2012.)

Dievs parūpējās, lai abu pirmo cilvēku dzīvei būtu nevainojams sākums.

Viņš nebija iecerējis, ka šiem cilvēkiem — vai to pēcnācējiem — būs jācieš.

”Dievs.. sacīja uz tiem: ”Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to.”” (1. MOZUS 1:28.)

Pirmie divi cilvēki izvēlējās būt neatkarīgi no Dieva.

Viņu rīcības sekas bija lielas ciešanas viņiem pašiem un visiem viņu pēcnācējiem.

”Viena cilvēka dēļ pasaulē ir ienācis grēks * un līdz ar grēku — nāve, un tā nāve ir pārgājusi uz visiem cilvēkiem, jo visi ir grēkojuši.” (ROMIEŠIEM 5:12.)

Dievs mūs nav radījis, lai mēs dzīvotu neatkarīgi no viņa vadības.

Cilvēki nespēj paši valdīt pār sevi, tāpat kā viņi nespēj dzīvot zem ūdens.

”Savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” (JEREMIJAS 10:23.)

Dievs nevēlas, lai mēs ciestu.

Viņš vēlas, lai mēs dzīvē pēc iespējas izvairītos no grūtībām.

”Kaut jel tu ievērotu Manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume!” (JESAJAS 48:18.)