Tas, ka labi cilvēki cieš, ir pretrunā ar mūsu taisnīguma izjūtu. Turklāt tas liek domāt, ka būt krietnam cilvēkam nav īpašas jēgas.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka mūsu dzīve ir daļa no nāves un pārdzimšanas cikla. Pēc viņu domām, tie, kas ir darījuši labus darbus, nākamajā dzīvē piedzimst labvēlīgos apstākļos, turpretī tie, kas ir rīkojušies ļauni, nonāk grūtos apstākļos. Saskaņā ar šādu uzskatu, arī labam cilvēkam nākas ciest, ja viņš ir darījis kaut ko sliktu ”iepriekšējā dzīvē”. Citi ir pārliecināti, ka cilvēki cieš, jo tāds ir viņu liktenis. Tomēr rodas jautājumi:

• Kāds labums ir no šādām ciešanām, ja cilvēks pat neatceras savu iepriekšējo dzīvi?

• Kāpēc mēs rūpējamies par savu veselību un cenšamies izvairīties no nelaimes gadījumiem, ja mūsu dzīvi nosaka liktenis?

  UZZINIET VAIRĀK

  Noskatieties video Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas? interneta vietnē jw.org.

Ciešanas nav Dieva sods.

Bieži vien tās ir izskaidrojamas ar nejaušību — kāds nepareizā laikā ir atradies nepareizā vietā.

”Ne ātrajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un.. ne pašam drošsirdīgākajam karā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize, ne arī pašiem saprātīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan.. viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.” (SALAMANS MĀCĪTĀJS 9:11.)

Ciešanas vairo mūsu grēcīgā daba.

Ar vārdu ”grēks” dažkārt apzīmē kaut ko sliktu, ko kāds izdara. Taču Bībelē tas ir attiecināts arī uz stāvokli, kādā jau kopš dzimšanas ir visi cilvēki — gan labie, gan sliktie.

”Ar vainu es esmu piedzimis, grēcīgs, kopš māte mani ieņēma.” (PSALMS 51:7, LB-2012.)

Grēks ir postoši ietekmējis cilvēkus.

Tas ne tikai ir sabojājis mūsu attiecības ar Radītāju, bet arī ir izjaucis saskaņu starp mums un apkārtējo pasauli. Iznākums ir neizmērojamas ciešanas, ko pieredz gan atsevišķi cilvēki, gan visa cilvēce kopumā.

”Kad gribu rīkoties pareizi, izpaužas manī esošais ļaunums.” (ROMIEŠIEM 7:21.)

”Visa radība.. kopīgi nopūšas un cieš sāpes.” (ROMIEŠIEM 8:22.)