uzskata, ka ciešanas ir sekas tam, ko kāds ir darījis vai nu šajā, vai iepriekšējā dzīvē. Cilvēks var sasniegt atbrīvošanu no pārdzimšanu cikla jeb mokšu, panākot tādu apziņas stāvokli, ka viņa prātu vairs nesaista laicīgas lietas.

raugās uz ciešanām gan kā uz sodu par grēkiem, gan kā uz ticības pārbaudījumu. Nelaimes ir atgādinājums ”palikt pateicīgiem Dievam par visu labo, kas mums ir, un apzināties, ka mums jāpalīdz tiem, kas pieredz grūtības”, norāda Ziemeļamerikas Islāma biedrības prezidents Dr. Sajeds Sajīds.

māca, ka ciešanas ir paša cilvēka rīcības sekas. Daļa jūdaisma piekritēju tic, ka būs augšāmcelšana, pēc kuras taisnie, kas ir pieredzējuši ciešanas, tiks atalgoti. Kabalistiskais (mistiskais) jūdaisms runā par reinkarnāciju, kas cilvēkam atkārtoti dod iespēju izpirkt savus grēkus.

ir pārliecināti, ka ciešanas turpinās daudzas dzīves un šis pārdzimšanu cikls nebūs galā, kamēr nebūs mitējušies cilvēka sliktie darbi, emocijas un iekāres. Taču gudrība, labi darbi un spēja valdīt pār savām domām ļauj sasniegt nirvānu — stāvokli, kad visas ciešanas ir rimušas.

lielāko daļu ciešanu skaidro ar cilvēku nepilnībām un kļūdām. Saskaņā ar konfuciānisma mācību, ciešanas var samazināt, dzīvojot tikumīgi, tomēr bieži vien to cēlonis ir garīgi spēki, pār kuriem cilvēkiem nav varas. Tādos gadījumos cilvēkam atliek tikai nesatricināmi pakļauties likteņa lēmumam.

saista ciešanas ar burvestībām. Tās māca, ka burvji var piesaukt nelaimi vai nodrošināt veiksmi un ka viņu varai var pretoties ar dažādu rituālu palīdzību. Tāpēc tiek uzskatīts, ka pūšļotāji ar saviem paņēmieniem un zālēm spēj novērst burvestības sekas, ja cilvēks ir saslimis.

ciešanu cēloni saskata pirmo divu cilvēku grēkā, par ko stāstīts Bībelē, 1. Mozus grāmatā. Taču daudzas konfesijas šo mācību ir papildinājušas ar citām. Piemēram, daļa katoļu uzskata, ka cilvēks var ”upurēt Dievam” savas ciešanas un lūgt, lai tās dotu labumu baznīcai vai sekmētu kāda cita glābšanu.