JA JUMS ir bērns pusaudža vecumā, visticamāk, jūs labi saprotat, par ko runā šie vecāki. Iespējams, agrāk sarunāties ar bērnu bija ļoti viegli, bet tagad liekas, ka jūsu starpā ir izaugusi siena. ”Kad dēls vēl bija maziņš, viņš mani burtiski apbēra ar jautājumiem,” stāsta itāliete Andžēla. ”Tagad es esmu tā, kas mēģina uzsākt sarunas. Ja es to nedaru, mēs dienām ilgi tā arī neko saturīgu nepārrunājam.”

Varbūt arī jūs, tāpat kā Andžēla, esat ievērojuši, ka jūsu runīgais, atvērtais bērns ir pārvērties par noslēgtu pusaudzi. Lai arī kā jūs censtos ierosināt sarunu, vienīgais, ko izdodas izvilināt no jaunieša, ir īsas, aprautas frāzes. ”Kā pagāja diena?” jūs jautājat dēlam. ”Labi,” viņš strupi atteic. ”Kas jauns skolā?” jūs vaicājat meitai. ”Nekas,” viņa parausta plecus. ”Kāpēc tu man neko nestāsti?” jūs nerimstaties tincināt, bet par atbildi sagaidāt vienīgi ledainu klusumu.

Protams, ne visi pusaudži ir nerunīgi. Tomēr tas, ko viņi saka, nebūt nav tas, ko vēlas dzirdēt vecāki. ”Kad es lūdzu meitai kaut ko izdarīt, bieži vien viņa man teica, lai es viņu lieku mierā,” atceras Edna, kas dzīvo Nigērijā. Meksikānis Ramons, kura dēlam ir sešpadsmit gadi, saskaras ar līdzīgu problēmu. ”Mēs ar dēlu strīdamies gandrīz katru dienu,” viņš stāsta. ”Lai arī ko es viņam lūgtu paveikt, viņš sāk meklēt visādus ieganstus, lai no tā izvairītos.”

Neveiksmīgie centieni atrast kontaktu ar neatsaucīgu pusaudzi vecākus var dzīt izmisumā. Atklātas domu apmaiņas trūkums nenoliedzami sarūgtina. ”Mani tik ļoti kaitina, ka es nezinu, kas dēlam ir prātā, ka man gribas kliegt,” atzīst krieviete Anna, kas dēlu audzina viena. Kāpēc tieši tajā laikā, kad domu apmaiņai ir tik būtiska nozīme, jaunieši un viņu vecāki, šķiet, zaudē spēju normāli sarunāties?

Domu apmaiņa ir daudz vairāk nekā tikai saruna. Jēzus reiz teica, ka ”no sirds pārpilnības mute runā”. (Lūkas 6:45.) Laba domu apmaiņa ļauj noskaidrot, kas notiek ar otru cilvēku, un pašiem pastāstīt par sevi. Pusaudžiem nav viegli atklāti runāt par sevi, jo pubertātes vecumā pat visatraisītākie bērni negaidīti var kļūt klusi un kautrīgi. Kā atzīmē  speciālisti, pusaudži parasti jūtas tā, it kā citi viņus pastāvīgi vērtētu un kritiskā gaismā analizētu katru viņu soli. Cenšoties no tā izvairīties, pusaudži var ierauties savā pasaulē, kurā vecākiem ir visai sarežģīti iekļūt.

Vēl viens iemesls, kas var kļūt par šķērsli atklātai domu apmaiņai, ir pusaudža vēlme būt neatkarīgam. Ir jāsaprot, ka jūsu bērns pieaug un, gluži dabiski, vēlas kļūt patstāvīgs. Tas nenozīmē, ka viņš jau ir gatavs iet projām no vecāku mājām. Patiesībā jūs viņam esat vajadzīgi daudz vairāk nekā jebkad agrāk. Tomēr vēlēšanās būt patstāvīgam un neatkarīgam parādās ievērojami agrāk, nekā cilvēks kļūst pieaudzis. Daudziem pusaudžiem šajā personības veidošanās posmā ir svarīgi sākumā pašiem kārtīgi apdomāt dažādus jautājumus un tikai tad dalīties domās ar citiem.

Tiesa, kā to ir ievērojusi kādas meitenes māte Džesika, ar saviem vienaudžiem pusaudži mēdz būt krietni atklātāki nekā ar pieaugušajiem. ”Agrāk, kad meita bija maza, viņa vienmēr nāca pie manis stāstīt par savām problēmām,” atceras Džesika. ”Tagad viņa iet runāties ar draugiem.” Ja tā rīkojas arī jūsu bērns, nenospriediet, ka jūs viņam vairs neesat vajadzīgi. Pētījumi liecina par pretējo: pat tajos gadījumos, kad jaunieši to noliedz, fakti liecina, ka vecāku padomus viņi vērtē augstāk par draugu padomiem. Bet ko vecāki var darīt, lai atrastu kontaktu ar pusaudzi?

Iedomājieties, ka jūs braucat pa šoseju. Daudzus kilometrus ceļš ir bijis taisns, un jums tikpat kā nav bijis jāgroza stūre, bet te piepeši priekšā jūs gaida ass pagrieziens. Jums, protams, jāpagriež stūre, lai neiebrauktu grāvī. Bērna audzināšanu var salīdzināt ar šādu braucienu: līdz šim viss varbūt ir gājis diezgan gludi un vienas un tās pašas audzināšanas metodes ir bijušas iedarbīgas, bet pusaudža vecumā jūsu bērna dzīvē notiek straujš pagrieziens, ar kuru ir jārēķinās. Ir noderīgi uzdot sev dažus jautājumus.

”Kad mans bērns vēlas ar mani runāt, vai es esmu gatavs viņu uzklausīt?” Bībelē ir teikts: ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” (Salamana Pamācības 25:11.) Kā redzams no šī panta, ir svarīgi nepalaist garām īsto brīdi. Lai to ilustrētu, padomāsim par zemnieku, kas cer sagaidīt savā laukā ražu. Ražas novākšanas brīdi zemnieks nevar ne pasteidzināt, ne atlikt. Kad pienāk laiks novākt ražu, viņam vienkārši ir jāizmanto iespēja un jāķeras pie darba. Varbūt ir tādi brīži, kad jūsu dēlam vai meitai ir vieglāk izkratīt sirdi. Izmantojiet šādas iespējas. ”Daudzas reizes vēlu vakarā mana meita atnāca pie manis uz guļamistabu, lai izrunātos, dažreiz šīs sarunas ieilga uz kādu stundu,” stāsta Frensisa, vientuļā māte, kas dzīvo Austrālijā. ”Es neesmu no naktsputniem, man tas nebija viegli, tomēr šajās vēlajās stundās mēs ar meitu varējām kārtīgi izrunāties.”

”Vai es saprotu, kas slēpjas aiz vārdiem?” Ījaba 12:11 ir teikts: ”Vai auss nepārbauda runas, kā ar muti pienākas nogaršot maizi?” Kad jūsu bērns ir sasniedzis pusaudža vecumu, jums vairāk nekā jebkad agrāk ir ”jāpārbauda”, kas slēpjas aiz viņa vārdiem. Pusaudži bieži izsaka kategoriskus apgalvojumus. Piemēram, dēls vai meita varbūt saka: ”Tu vienmēr izturies pret mani kā pret bērnu!” — vai arī: ”Tu nekad manī neklausies!” Nesāciet šādā situācijā pierādīt, cik nepamatoti, jūsuprāt, ir tādi vārdi kā ”vienmēr” un ”nekad”, labāk pacentieties saprast, ka jaunieša teiktais, visticamāk, nav jāuztver burtiski. Piemēram, ar vārdiem ”Tu vienmēr pret mani izturies kā pret bērnu”  pusaudzis, iespējams, grib sacīt: ”Es redzu, ka tu man neuzticies.” Savukārt, teikdams, ka vecāki viņā nekad neklausās, jaunietis varbūt vēlas sacīt: ”Es gribu pastāstīt, kā es īstenībā jūtos.” Centieties saprast, kas slēpjas aiz vārdiem.

”Vai es neviļus pats nelieku šķēršļus domu apmaiņai, mēģinot piespiest jaunieti izteikties?” Bībelē ir teikts: ”Taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.” (Jēkaba 3:18.) Ar saviem vārdiem un izturēšanos radiet mierīgu atmosfēru, kurā pusaudzim būtu vieglāk jums uzticēties un dalīties savās domās. Neaizmirstiet, ka jūs esat sava bērna pusē. Tāpēc tajos brīžos, kad jūs apspriežat kādu tēmu, centieties neuzbrukt bērnam ar vārdiem. ”Gudri vecāki neteikts tādas frāzes kā ”Kad tu vienreiz kļūsi pieaudzis?” vai ”Cik reižu man tev tas ir jāsaka?”,” atzīmē korejietis Kjun Juns. ”Pēc tam, kad es vairākkārt biju pieļāvis šādu kļūdu, es ievēroju, ka manus dēlus kaitina ne vien tas, kā es ar viņiem runāju, bet arī tas, ko es viņiem saku.”

Panākt labu kontaktu ar bērniem nav neiespējams uzdevums. Esiet gatavi pielāgoties sava pusaudža vajadzībām. Aprunājieties ar citiem vecākiem, kas ir atraduši kopīgu valodu ar saviem bērniem. (Salamana Pamācības 11:14.) Sarunājoties ar dēlu vai meitu, esat ”čakli klausīties, kūtri runāt, kūtri dusmoties”. (Jēkaba 1:19.) Pats svarīgākais — nekad nepadodieties un nepārstājiet mācīt saviem bērniem ”būt paklausīgiem tam Kungam”. (Efeziešiem 6:4.)