LABIRINTZIRNEKLIS Parasteatoda tepidariorum auž tīklu, kura stiprinājumi pie virsmas var būt pietiekami izturīgi, lai noturētos pie sienas, vai pietiekami vāji, lai tīkls atrautos no zemes un kļūtu par kaut ko līdzīgu lamatām ar atsperi, ja uz tā uzrāpo kāds insekts. Kā šim zirneklim izdodas izgatavot savam tīklam gan vājus, gan izturīgus stiprinājumus, izmantojot vienu un to pašu līmi?

Pārdomām. Zirneklis piestiprina savu tīklu pie sienas, griestiem vai līdzīgas virsmas, noauzdams no ļoti lipīgiem zīdainiem pavedieniem tīkla stiprinājumus, kas ir pietiekami spēcīgi, lai izturētu lidojoša kukaiņa triecienu. Savukārt pie zemes piestiprinātie tīkla gabali, kā noskaidrojuši Akronas universitātes (ASV, Ohaio štats) zinātnieki, ir konstruēti pilnīgi citādi. Tiem ir daudz mazāk savienojuma vietu ar virsmu, tāpēc tīkls var viegli atrauties no tās un pēkšņi pacelt gaisā jebkuru upuri, kas ierāpojis tīklā.

Kā teikts Akronas universitātes publicētajā ziņojumā, zinātnieki, kas atklāja šo dabas brīnumu, ”jau cenšas izstrādāt sintētisku līmi, kas darbotos līdzīgi šī zirnekļa gudri veidotajai līmei”. Zinātnieki cer radīt saistvielu, kas derētu gan parastiem plāksteriem, gan lauztu kaulu saaudzēšanai.

Kā jūs domājat? Vai minētā labirintzirnekļa spēja izveidot gan vājus, gan izturīgus stiprinājumus, izmantojot vienu un to pašu līmi, ir radusies evolūcijas ceļā, vai arī tā ir radīta?