Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

A3

Kā Bībele ir nonākusi līdz mūsdienām

Dievs, Bībeles autors, ir gādājis, lai tā saglabātos. Viņa iedvesmots, pravietis Jesaja rakstīja:

”Dieva vārdi paliek mūžīgi!” (Jesajas 40:8.)

Šie Dieva iedvesmotie vārdi ir patiesi. Tomēr, tā kā ebreju, aramiešu un grieķu valodā rakstīto Bībeles tekstu oriģināli nav saglabājušies, rodas jautājums: kā mēs varam būt pārliecināti, ka mūsdienās Bībelē patiešām ir lasāms tas pats, kas bija lasāms oriģināltekstā?

PĀRRAKSTĪTĀJI SAGLABĀ DIEVA RAKSTUS

Ebreju rakstu saglabāšanās daļēji ir izskaidrojama ar to, ka Dievs jau senatnē bija licis tos pārrakstīt. a Piemēram, izraēliešu ķēniņiem Jehova bija devis norādījumu izgatavot personisku ”bauslības grāmatas” norakstu. (5. Mozus 17:18.) Turklāt Dievs uzdeva levītiem mācīt bauslību tautai un gādāt, lai bauslība tiktu saglabāta. (5. Mozus 31:26; Nehemijas 8:7.) Pēc tam, kad izraēlieši bija atgriezušies no Babilonas, jeb tā dēvētajā pēctrimdas periodā izveidojās īpaša pārrakstītāju jeb rakstvežu (ebr. sōferīm) grupa. Šie pārrakstītāji laika gaitā izgatavoja ļoti daudz Ebreju rakstu grāmatu norakstu.

Daudzu gadsimtu garumā Dieva iedvesmotās grāmatas tika cītīgi pārrakstītas. Viduslaikos šo tradīciju turpināja masoreti — profesionāli Ebreju rakstu pārrakstītāji. Senākais masoretu pārrakstītais Ebreju rakstu eksemplārs, kas līdz mūsu dienām ir saglabājies pilnā apjomā, ir Ļeņingradas kodekss, kas datējams ar mūsu ēras 1008. vai 1009. gadu. Taču 20. gadsimta vidū netālu no Nāves jūras tika atrasti Bībeles grāmatu rokraksti (kopā apmēram 220 manuskriptu un manuskriptu fragmentu), kas bija vairāk nekā tūkstoš gadu senāki par Ļeņingradas kodeksu. Salīdzinot Nāves jūras rokrakstus un Ļeņingradas kodeksu, zinātnieki secināja: lai gan rokrakstu tekstos ir dažas atšķirības, tās ir nenozīmīgas un teksta jēga ir viena un tā pati.

Grieķu rakstu grāmatas 1. gadsimtā uzrakstīja Jēzus Kristus apustuļi un citi mācekļi. Agrīnie kristieši turpināja ebreju tradīciju pārrakstīt Dieva iedvesmotos rakstus. (Kolosiešiem 4:16.) Lai gan Romas imperators Diokletiāns un citi kristietības ienaidnieki centās iznīcināt visus kristiešu rokrakstus, līdz mūsu dienām ir saglabājušies tūkstošiem senu rokrakstu un to fragmentu.

Grieķu rakstu grāmatas tika arī tulkotas. Vieni no pirmajiem bija tulkojumi armēņu, etiopiešu, gruzīnu, koptu, latīņu un sīriešu valodā.

EBREJU UN GRIEĶU PAMATTEKSTS

Senajos Bībeles rokrakstos teksts nav absolūti identisks. Kā ir iespējams noskaidrot, kas ir bijis rakstīts oriģinālā?

To varētu ilustrēt ar šādu piemēru: skolotājs uzdod simt skolēniem pārrakstīt kādas grāmatas vienu nodaļu. Skolēni, pārrakstīdami tekstu, droši vien pieļautu dažas kļūdas, tomēr maz ticams, ka viņu kļūdas būtu vienādas. Ja arī sākotnējais teksts vēlāk pazustu, to, kāds tas ir bijis, būtu iespējams noskaidrot, salīdzinot simt norakstus. Līdzīgu pieeju izmanto zinātnieki, kad viņi salīdzina daudzos tūkstošus Bībeles grāmatu rokrakstu un to fragmentu, lai noskaidrotu, kur ir iezagušās kļūdas un kāds ir bijis oriģinālteksts.

”Droši var teikt, ka nav neviena cita senatnes rakstu pieminekļa, kura teksts būtu saglabājies tikpat nesagrozīts”

Vai ir pamats apgalvot, ka Bībeles teksts ir saglabājies nesagrozīts? Par Ebreju rakstiem hebraists Viljams Grīns izteica šādu secinājumu: ”Droši var teikt, ka nav neviena cita senatnes rakstu pieminekļa, kura teksts būtu saglabājies tikpat nesagrozīts.” Savukārt par Grieķu rakstiem (”Jauno Derību”) Bībeles zinātnieks Frederiks Brūss rakstīja: ”Jaunās Derības autentiskuma pierādījumu ir nesalīdzināmi vairāk nekā daudziem antīkās pasaules autoru darbiem, kuru autentiskumu nevienam pat prātā nenāk apstrīdēt. Ja Jaunā Derība būtu laicīgās literatūras rakstu krājums, tās autentiskumu uzskatītu par pilnībā pierādītu.”

Jesajas grāmatas 40. nodaļa kādā Nāves jūras rokrakstā (datēts ar 125.—​100. g. p.m.ē.)

Salīdzinot šo rokrakstu ar gandrīz 1000 gadu vēlāk tapušiem rokrakstiem, tika konstatētas tikai niecīgas atšķirības, pārsvarā pareizrakstībā

Jesajas grāmatas 40. nodaļa Halebas (Alepas) kodeksā, kas ir viens no nozīmīgākajiem masoretu rokrakstiem (datēts aptuveni ar 930. g. m.ē.)

Ebreju teksts. Ebreju rakstu Jaunās pasaules tulkojumam, kas nāca klajā no 1953. līdz 1960. gadam, par pamatu tika ņemts Rūdolfa Kitela sastādītais paraugteksts Biblia Hebraica. Pēc tam ir izdotas jaunas ebreju teksta redakcijas — Biblia Hebraica Stuttgartensia un Biblia Hebraica Quinta —, kurās ir atspoguļoti jaunāko, uz Nāves jūras rokrakstiem un citiem seniem manuskriptiem balstīto pētījumu rezultāti. Šajos izdevumos pamattekstā ir lasāms Ļeņingradas kodeksa teksts, bet salīdzināmajai pētīšanai zemsvītras piezīmēs ir norādīti teksta varianti no citiem avotiem, to vidū no samariešu Pentateiha, Nāves jūras rokrakstiem, Septuagintas (tulkojums grieķu valodā), targumiem (tulkojumi aramiešu valodā), Vulgātas (tulkojums latīņu valodā), Pešitas (tulkojums sīriešu valodā) u.c. Darbā pie Jaunās pasaules tulkojuma pārstrādātā izdevuma, kas angļu valodā iznāca 2013. gadā, tika ņemta vērā gan Biblia Hebraica Stuttgartensia, gan Biblia Hebraica Quinta.

Grieķu teksts. 19. gadsimta otrajā pusē biblisti Bruks Vestkots un Fentons Horts veica tolaik pieejamo Grieķu rakstu manuskriptu un to fragmentu salīdzināmo analīzi un sastādīja paraugtekstu, kas, viņuprāt, visprecīzāk atbilda sākotnējam tekstam. 20. gadsimta vidū, kad tapa Bībeles Jaunās pasaules tulkojums, šī tulkojuma komisija par pamatu Grieķu rakstu tulkojumam izmantoja B. Vestkota un F. Horta grieķu paraugtekstu. Papildus tam tika izmantoti arī dažādi seni papirusi, kurus datē ar mūsu ēras 2. un 3. gadsimtu. Kopš 20. gadsimta vidus ir kļuvuši pieejami vēl daudzi citi seni papirusi. Ir nākuši klajā arī citi grieķu paraugteksti, kuros atspoguļoti jaunākie tekstologu pētījumu rezultāti, tostarp Nestles—Ālanda paraugteksts un Apvienoto Bībeles biedrību paraugteksts. Daļa no šiem tekstologu atzinumiem ir ņemti vērā, gatavojot Jaunās pasaules tulkojuma pārstrādāto izdevumu.

Kā liecina minētie paraugteksti, daži Grieķu rakstu panti, kas lasāmi agrākajos Bībeles tulkojumos, piemēram, Ernsta Glika tulkojumā latviešu valodā, patiesībā nav bijuši Dieva iedvesmoto Svēto Rakstu oriģināltekstā — tos ir ierakstījuši Bībeles pārrakstītāji vēlākos laikos. Kad šie panti tiek izņemti no Bībeles teksta, tradicionālajā pantu numerācijā, kas ir ieviesta jau 16. gadsimtā, rodas pārrāvumi. Bībeles Jaunās pasaules tulkojumā pie attiecīgajiem pantiem ir zemsvītras piezīme ar norādi uz šo pielikumu. (Mateja 17:21; 18:11; 23:14; Marka 7:16; 9:44, 46; 11:26; 15:28; Lūkas 17:36; 23:17; Jāņa 5:4; Apustuļu darbi 8:37; 15:34; 24:7; 28:29; Romiešiem 16:24.)

Tā kā pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka oriģināltekstā nav bijis ne Marka evaņģēlija garā nobeiguma (16:9—​20), ne īsā nobeiguma, nedz arī Jāņa 7:53—​8:11, šajā Jaunās pasaules tulkojuma izdevumā minētie teksta fragmenti nav iekļauti. b

Ņemot vērā Bībeles pētnieku atziņas par to, kāds teksta variants būtu atbilstošāks oriģinālam, ir veiktas arī citas izmaiņas. Piemēram, iepriekšējā Jaunās pasaules tulkojuma izdevumā Mateja 7:13 bija teikts: ”Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo ceļš, kas ved uz bojāeju, ir plats un ērts.” Papildu izpēte ir ļāvusi secināt, ka oriģināltekstā arī teikuma otrajā daļā ir bijis vārds ”vārti”, tāpēc tagad šis pants ir tulkots šādi: ”Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plati ir vārti un ērts ir ceļš, kas ved uz bojāeju.” Lai gan ir veiktas vairākas šādas teksta korekcijas, tās ir nelielas un neviena no tām nemaina teksta jēgu.

Papiruss ar 2. Korintiešiem 4:13—​5:4 (datēts aptuveni ar 200. g. m.ē.)

a Viens no iemesliem, kāpēc Dieva Raksti bija jāpārraksta, bija tas, ka šis teksts tika rakstīts uz neizturīgiem materiāliem.

b Vairāk informācijas var atrast šo pantu zemsvītras piezīmēs Bībeles Jaunās pasaules tulkojumā ar norādēm (angļu valodā izdots 1984. gadā). (Sk. arī attiecīgās zemsvītras piezīmes 2011. gadā izdotajā Grieķu rakstu Jaunās pasaules tulkojumā latviešu valodā.)