Es esmu dzimis Ungārijas pilsētā Sēkešfehērvārā, kurai ir vairāk nekā 1000 gadu sena un bagāta vēsture. Es joprojām atceros briesmīgās rētas, kādas šajā pilsētā bija cirtis Otrais pasaules karš.

Agrā bērnībā es augu pie vecvecākiem. Es viņus atceros ar ļoti siltām jūtām, un jo īpaši mīļa man bija vecmāmiņa Eržēbete. Viņa manī ieaudzināja ticību Dievam. Jau no trīs gadu vecuma es kopā ar viņu ik vakaru skaitīju lūgšanu, ko mēdz dēvēt par tēvreizi. Taču tikai tad, kad man bija gandrīz 30 gadu, es sapratu, ko nozīmē šīs lūgšanas vārdi.

Es biju nonācis vecvecāku gādībā tāpēc, ka mani vecāki, cerēdami sakrāt naudu privātmājai, strādāja dienu un nakti. Taču katru otro sestdienu visa ģimene sapulcējās uz kopīgām pusdienām, un šie brīži man bija sevišķi dārgi.

1958. gadā manu vecāku sapnis īstenojās — viņi nopirka ģimenes māju. Es biju sajūsmā par iespēju beidzot dzīvot kopā ar mammu un tēti! Bet mans prieks bija īss — pēc pusgada tētis nomira ar vēzi.

Tēva nāve mani galīgi satrieca. Es atceros, ka teicu Dievam: ”Dievs, es biju lūdzis, lai tu izglāb manu tēti. Man viņš ir ļoti vajadzīgs! Kāpēc tu neatbildēji uz manām lūgšanām?” Es izmisīgi gribēju noskaidrot, kur tētis ir nonācis. Vai viņš ir debesīs? Vai arī viņa vienkārši vairs nav? Es apskaudu citus bērnus, kuriem joprojām bija tēvs.

Gadiem ilgi es gandrīz katru dienu gāju uz kapsētu. Tur, nometies ceļos pie tēva kapa, es lūdzos: ”Dievs, lūdzu, dari man zināmu, kur ir mans tētis!” Es arī allaž lūdzu, lai Dievs man palīdz saprast, kāda ir dzīves jēga.

13 gadu vecumā es izlēmu mācīties vācu valodu, jo man likās, ka bagātajā vācu literatūrā es atradīšu atbildes uz saviem jautājumiem. 1967. gadā es devos studēt uz Jēnu, kas toreiz ietilpa Austrumvācijā. Es ar lielu aizrautību lasīju vācu filozofu darbus, īpaši tos, kuros bija runa par cilvēka  dzīves jēgu. Lai gan dažas domas man šķita interesantas, tomēr es neguvu apmierinošas atbildes uz saviem jautājumiem. Es turpināju lūgt Dievam, lai viņš man palīdz tās atrast.

1970. gadā es atgriezos Ungārijā un iepazinos ar Rožu, kas vēlāk kļuva par manu sievu. Tajā laikā Ungārija bija sociālistiska valsts. Neilgi pēc kāzām mēs ar Rožu pārbēgām uz Austriju. Mēs vēlējāmies pēc tam emigrēt uz Austrāliju un apmesties Sidnejā, kur dzīvoja mans tēvocis.

Drīz vien es Austrijā atradu darbu. Kādu dienu viens no darbabiedriem man teica, ka atbildes uz visiem saviem jautājumiem es varu atrast Bībelē. Viņš man iedeva dažas grāmatas, kurās bija skaidrota Bībele. Es šīs grāmatas izlasīju vienā rāvienā un gribēju uzzināt vairāk, tāpēc uzrakstīju vēstuli izdevējiem — Jehovas lieciniekiem — un palūdzu, lai man atsūta vēl citu literatūru.

Mūsu kāzu pirmajā gadadienā pie mums ieradās gados jauns austriešu Jehovas liecinieks, kas atnesa manis pasūtīto literatūru. Viņš man piedāvāja mācīties Bībeli, un es tam ar prieku piekritu. Tā kā es tik ļoti alku pēc Bībeles zināšanām, nodarbības notika divreiz nedēļā, un katra nodarbība ilga apmēram četras stundas.

Tas, ko es uzzināju no Bībeles, mani saviļņoja. Kad Jehovas liecinieki man parādīja manā ungāru Bībelē Dieva vārdu — Jehova —, es gandrīz nespēju ticēt savām acīm. 27 gadus es biju gājis uz baznīcu, bet ne reizi tur nebiju dzirdējis pieminam Dieva vārdu. Mani pārliecināja Bībeles skaidrās un loģiskās atbildes uz maniem jautājumiem. Piemēram, es uzzināju, ka mirušie neko neapzinās, ka viņi ir it kā iegrimuši dziļā miegā. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Jāņa 11:11—15.) Es arī uzzināju, ka Bībelē ir apsolīta jauna pasaule, kurā ”nāves vairs nebūs”. (Atklāsmes 21:3, 4.) Jaunajā pasaulē notiks mirušo augšāmcelšana, un es ceru tad beidzot satikt savu tēvu! (Apustuļu darbi 24:15.)

Roža labprāt man pievienojās Bībeles stundās. Jau pēc diviem mēnešiem mēs bijām izstudējuši Bībeles stundām paredzēto grāmatu. Mēs apmeklējām visas Jehovas liecinieku sapulces. Mūs ārkārtīgi iespaidoja mīlestība, izpalīdzība un vienotība, kādu redzējām starp Jehovas lieciniekiem. (Jāņa 13:34, 35.)

1976. gadā mēs ar Rožu saņēmām atļauju emigrēt uz Austrāliju. Nokļuvuši tur, mēs nekavējoties uzmeklējām Jehovas lieciniekus. Viņi mūs sirsnīgi uzņēma un mums palīdzēja justies kā mājās. 1978. gadā mēs paši kļuvām par Jehovas lieciniekiem.

Beidzot es biju guvis atbildes uz jautājumiem, kas tik ilgi man nebija devuši mieru. Tuvodamies Dievam Jehovam, es viņu iepazinu kā vislabāko Tēvu, kādu vien var iedomāties. (Jēkaba 4:8.) Un man ļoti daudz nozīmē cerība jaunajā pasaulē atkal satikt savu miesīgo tēvu. (Jāņa 5:28, 29.)

1989. gadā mēs ar Rožu izlēmām pārcelties atpakaļ uz Ungāriju, lai varētu stāstīt par savu ticību draugiem, radiniekiem un citiem cilvēkiem. Mēs esam mācījuši Bībeli simtiem cilvēku, un vairāk nekā 70 no tiem ir sākuši kalpot Jehovam. Viņu vidū ir arī mana mīļā māte.

17 gadu es biju lūdzis, lai Dievs man palīdz atrast atbildi uz maniem jautājumiem. Kopš tā laika ir pagājuši 39 gadi, un es joprojām lūdzu Dievu, tikai tagad lūgšanās es saku: ”Paldies tev, mīļais debesu Tēvs, ka tu esi atbildējis uz manām bērnības lūgšanām.”