ELIJA gāja pa Jordānas ieleju. Viņš bija pavadījis ceļā jau daudzas dienas, iedams no Horeba kalna uz ziemeļiem. Beidzot atgriezies Izraēlā, viņš redzēja, ka aina viņa dzimtajā zemē ir mainījusies. Ilgstošā sausuma pēdas pamazām izzuda. Zemi bija sākuši slacīt maigi rudens lieti, un zemkopji apstrādāja savus laukus. Lai gan pravietim noteikti bija mierinoši redzēt, ka zeme atkopjas, visvairāk viņam rūpēja cilvēki. Garīgā ziņā ļaužu stāvoklis bija visai bēdīgs. Tautā joprojām bija izplatīts Baala kults, tāpēc Eliju gaidīja daudz darāmā. *

Netālu no Abel-Meholas Elija kādā laukā redzēja lielu rosību. Tīrumā atradās divdesmit četri vērši, kas bija iejūgti pa divi, un šie divpadsmit vēršu pāri dzina paralēlas vagas valgajā augsnē. Pie pēdējā jūga atradās vīrs, ko Elija meklēja. Šo vīru sauca Elīsa, un Dievs Jehova to bija izraudzījies par Elijas pēcteci. Kādreiz Elija bija domājis, ka viņš ir vienīgais, kas uzticīgi kalpo Dievam, tāpēc viņš droši vien ļoti vēlējās satikt Elīsu. (1. Ķēniņu 18:22; 19:14—19.)

Vai Elijam nebija mazliet žēl, ka daži no saviem pienākumiem un uzdevumiem viņam būs jāuztic kādam citam vai ka pienāks diena, kad viņa vietā stāsies cits? Tas nav zināms, bet, iespējams, šādas domas viņam pazibēja prātā. Galu galā viņš bija ”parasts cilvēks, līdzīgs mums”. (Jēkaba 5:17.) Lai kādas domas Elijam būtu bijušas, viņš piegāja pie Elīsas un ”uzmeta viņam savu mēteli”, teikts Bībelē. (1. Ķēniņu 19:19.) Elijas mētelis, kas varēja būt darināts no aitādas vai kazādas, liecināja, ka Jehova viņu ir izraudzījis īpašam uzdevumam. Tāpēc tam, ka Elija uzmeta Elīsam uz pleciem savu mēteli, bija sevišķa nozīme. Elija labprāt pildīja Jehovas norādījumu iecelt Elīsu par savu pēcteci. Viņš paļāvās uz savu Dievu un it visā paklausīja viņam.

Savukārt Elīsa bija apņēmības pilns palīdzēt gados vecākajam pravietim. Elīsa nekļuva par Elijas pēcteci uzreiz. Apmēram sešus gadus viņš pazemīgi pavadīja Eliju tā gaitās un tam palīdzēja, un vēlāk viņš bija pazīstams kā tas, kas ”ūdeni slacīja uz Elijas rokām”. (2. Ķēniņu 3:11.) Elija acīmredzot bija priecīgs par vērtīgo palīgu, un abi vīri droši vien kļuva par labiem draugiem. Viņi varēja stiprināt un uzmundrināt viens otru, un tas viņiem noteikti palīdzēja saglabāt izturību kalpošanā Dievam par spīti briesmīgajai netaisnībai, kura zēla visapkārt un kurā īpaši bija vainojams ļaunais ķēniņš Ahabs.

Vai jūs kādreiz esat saskārušies ar netaisnību? To pieredz vairākums cilvēku šajā ļaunajā pasaulē. Bet, ja jums ir draugs, kas mīl Dievu, viņš var palīdzēt jums nezaudēt drosmi un izturību. Un vēl mēs varam daudz mācīties no tā, kā Elija apliecināja ticību Dievam, kad sastapās ar netaisnību.

Elija un Elīsa nežēloja pūles tam, lai stiprinātu savus tautiešus garīgā ziņā. Acīmredzot viņi arī mācīja citus praviešus, un tas, iespējams, notika organizētā veidā. Bet pēc kāda laika Elija saņēma no Jehovas jaunu uzdevumu: ”Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam.” (1. Ķēniņu 21:18.) Ko Ahabs bija izdarījis?

Ķēniņš Ahabs jau bija novērsies no Jehovas — viņš bija ļaunākais no Izraēlas ķēniņiem, kādi līdz tam bija valdījuši. Viņš bija apprecējis Izebeli un sekmējis to, ka Izraēlā izplatījās Baala kults, kurā piedalījās arī viņš pats. (1. Ķēniņu 16:31—33.) Baala kultam bija raksturīgi auglības rituāli, rituāla prostitūcija un pat bērnu upurēšana. Turklāt Ahabs pavisam nesen nebija ņēmis vērā Jehovas pavēli nonāvēt ļauno Sīrijas ķēniņu Ben-Hadadu. Iespējams, Ahaba nepaklausības iemesls bija vēlēšanās gūt materiālu labumu. (1. Ķēniņu 20. nodaļa.) Bet viņa un Izebeles alkatība, mantrausība un nežēlība tikai auga augumā.

Ahabam piederēja milzīga pils Samarijā, kā arī vēl viena pils 37 kilometrus attālajā Jezreēlā. Līdzās otrajai pilij atradās vīna dārzs, kas piederēja kādam vīram, vārdā Nabots, un Ahabs iekāroja šo zemes gabalu. Viņš pasauca Nabotu pie sevis un tam piedāvāja šo zemes gabalu pārdot viņam vai iemainīt pret citu. Bet Nabots atbildēja: ”Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!” (1. Ķēniņu 21:3.) Vai Nabots vienkārši ietiepās vai arī rīkojās neapdomīgi? Daudziem tā šķiet. Taču Nabots paklausīja Jehovas bauslībai, kas izraēliešiem aizliedza uz visiem laikiem pārdot zemi, kura bija dzimtīpašums. (3. Mozus 25:23—28.) Nabots nekādā ziņā nevēlējās pārkāpt Dieva likumu. Viņš apliecināja ticību Dievam un drosmi, skaidri zinādams, ka ir bīstami nepakļauties Ahabam.

Bet Ahabu nemaz neuztrauca, kas teikts Jehovas bauslībā. Pēc sarunas ar Nabotu viņš iegāja savā namā ”saīdzis un dusmīgs”, jo cerētais nebija izdevies. Bībelē ir teikts: ”Viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi.” (1. Ķēniņu 21:4.) Kad ķēniņiene Izebele ieraudzīja, ka viņas vīrs ir sabozies kā niķīgs bērns, viņa uzreiz izdomāja, kā apmierināt vīra iegribu un atbrīvoties no dievbijīgas ģimenes.

Viņas izgudrotais plāns bija ārkārtīgi ļauns. Izebele zināja, ka bauslībā bija prasīts, lai smagu apsūdzību apstiprinātu divi liecinieki. (5. Mozus 19:15.) Tāpēc viņa Ahaba vārdā uzrakstīja vēstuli ievērojamiem jezreēliešiem, lai tie atrastu divus vīrus, kas Nabotu nepatiesi apsūdzētu Dieva zaimošanā — tas bija pārkāpums, par ko pienācās nāvessods. Viņas neģēlīgais plāns izdevās. ”Divi nelieši” nepatiesi liecināja pret Nabotu, un šo vīru nomētāja ar akmeņiem. Turklāt tika nonāvēti arī Nabota dēli. * (1. Ķēniņu 21:5—14; 3. Mozus  24:16; 2. Ķēniņu 9:26.) Kaut arī vīram ir pienākums uzņemties vadību ģimenē, Ahabs sievai ļāva rīkoties pēc savas patikas un sodīt ar nāvi nevainīgus cilvēkus.

Nav grūti iedomāties, kā jutās Elija, kad Jehova viņam darīja zināmu, ko ir paveikuši ķēniņš un ķēniņiene. Ir viegli kļūt nomāktam, kad šķiet, ka ļauni cilvēki allaž gūst virsroku. (Psalms 73:3—5, 12, 13.) Mūsu laikos bieži vien var redzēt notiekam briesmīgu netaisnību, turklāt dažreiz tajā ir vainojami ietekmīgi cilvēki, kas sevi dēvē par Dieva pārstāvjiem. Taču Bībeles stāstījumā par Nabotu mēs varam rast mierinājumu. Tas mums atgādina, ka no Jehovas neko nevar noslēpt. Viņš redz visu. (Ebrejiem 4:13.) Kā viņš rīkojas, redzot cilvēku ļaundarības?

Jehova sūtīja Eliju pie Ahaba un norādīja: ”Viņš pašlaik atrodas Nabota vīna kalnā.” (1. Ķēniņu 21:18.) Kad Izebele Ahabam bija pavēstījusi, ka vīna dārzs tagad pieder viņam, viņš tūlīt cēlās augšā un devās uz turieni priecāties par savu guvumu. Viņam ne prātā nenāca, ka Jehova visu vēro. Iztēlojieties, ar kādu gandarījumu viņš apstaigāja vīna kalnu, sapņodams, kā viņš pārvērtīs šo vietu par brīnumskaistu dārzu. Bet tad pēkšņi parādījās Elija. Pašapmierinātais smaids Ahaba sejā mirklī izdzisa, tā savilkās dusmās un niknumā, un viņš izmeta: ”Vai tu, manu ienaidniek, esi gan mani atradis?” (1. Ķēniņu 21:20.)

Ahaba vārdos atklājās viņa nesaprātība. Pirmkārt, sakot Elijam: ”Esi gan mani atradis,” — Ahabs apliecināja, ka viņš garīgā ziņā ir akls. Jehova viņu jau bija ”atradis”. Jehovam nebija palicis apslēpts, ka Ahabs apzināti rīkojās nekrietni un baudīja Izebeles ļaunā plāna augļus. Dievs redzēja Ahaba sirdi, kurā mīlestība pret mantu bija pārmākusi jebkādu žēlsirdību, taisnīgumu un līdzjūtību. Otrkārt, nosaucot Eliju par savu ienaidnieku, Ahabs pauda naidu pret vīru, kas bija Dieva Jehovas draugs un kas būtu varējis palīdzēt viņam atmest rīcību, kura veda postā.

No šī gadījuma mēs varam mācīties kaut ko svarīgu. Mums vienmēr jāatceras, ka Dievs Jehova redz visu. Būdams mīlošs Tēvs, viņš ievēro, kad mēs sākam nomaldīties no pareizā ceļa, un ļoti vēlas, lai mēs mainītos. Viņš bieži vien  sniedz vadību, izmantojot dievbijīgus cilvēkus, kas ir viņa draugi un kas, tāpat kā savulaik Elija, vēstī citiem viņa vārdus. Cik gan aplami būtu uzskatīt Dieva draugus par saviem ienaidniekiem! (Psalms 141:5.)

Elija Ahabam atbildēja: ”Es tevi esmu atradis.” Viņš saprata, ka Ahabs īstenībā ir zaglis un slepkava, kas ir sacēlies pret Dievu Jehovu. Elijam vajadzēja lielu drosmi, lai vērstos pret šo nekrietno cilvēku. Viņš pasludināja Ahabam Dieva spriedumu. Jehova visu redzēja daudz plašāk — viņš redzēja, ka Ahaba ģimenes ļaundarības arī citus izraēliešus pamudina rīkoties ļauni. Dievs ar Elijas starpniecību paziņoja Ahabam: ”Es izdeldēšu tavus pēcnācējus.” Arī Izebeli gaidīja taisnīgs sods. (1. Ķēniņu 21:20—26.)

Elija nebija sācis ciniski domāt, ka ļauni un netaisnīgi cilvēki vienmēr tiek cauri sveikā. Mūsdienu pasaulē būtu viegli secināt kaut ko tādu. Šis Bībeles vēstījums mums atgādina, ka Dievs Jehova ne tikai redz visu, kas notiek, bet arī savā laikā panāk taisnību. Viņa Rakstos ir apliecināts, ka tuvojas tā diena, kad viņš uz visiem laikiem darīs galu jebkādai netaisnībai. (Psalms 37:10, 11.) Bet vai Dieva spriedumi ietver sevī tikai sodu? Vai tie ir arī žēlsirdīgi?

Iespējams, Elija bija pārsteigts par Ahaba reakciju uz Dieva spriedumu. Bībelē var lasīt: ”Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams.” (1. Ķēniņu 21:27.) Vai Ahabs nožēloja savu rīcību?

Var teikt, ka tas vismaz bija solis pareizā virzienā. Ahabs pazemojās, un tas lepnam, augstprātīgam cilvēkam noteikti nebija viegli. Bet vai tā bija patiesa nožēla? Lai to saprastu, padomāsim par Manasi, kurš valdīja Izraēlā vēlāk un darīja daudz vairāk ļauna nekā Ahabs. Kad Jehova Manasi sodīja, Manase pazemojās un lūdza, lai Jehova viņam palīdzētu. Taču viņš darīja vēl kaut ko. Viņš pilnībā mainījās: viņš aizvāca paša uzslietos elku tēlus, centās kalpot Jehovam un pat rosināja tautu darīt to pašu. (2. Laiku 33:1—17.) Vai tā rīkojās Ahabs? Diemžēl nē.

Vai Jehova pamanīja, ka Ahabs publiski izpauda savus pārdzīvojumus? Jehova teica Elijam: ”Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.” (1. Ķēniņu 21:29.) Vai tas nozīmē, ka Jehova bija piedevis Ahabam? Nē, tā nevar teikt, jo šādu Jehovas žēlsirdību izraisa tikai patiesa nožēla. (Ecēhiēla 33:14—16.) Bet, tā kā Ahabs kaut nedaudz nožēloja savu rīcību, Jehova tādā pašā mērā arī parādīja žēlsirdību. Ahabam nebija pašam savām acīm jāredz, ka visa viņa ģimene aiziet bojā.

Tomēr Jehova nebija atcēlis savu spriedumu. Vēlāk viņš ļāva saviem eņģeļiem izteikt priekšlikumus par labāko veidu, kā panākt, lai Ahabs piedalītos kaujā, kurā tas ietu bojā. Drīz pēc tam Jehovas spriedums Ahabam tika īstenots. Ahabu kaujā ievainoja, un viņš savos ratos noasiņoja. Bībeles stāstījumā ir lasāma vēl kāda drūma detaļa: kad tika mazgāti ķēniņa rati, suņi laizīja viņa asinis. Tā, visiem redzot, piepildījās Jehovas vārdi, ko Elija bija pavēstījis Ahabam: ”Tanī pat vietā, kurā suņi ir lakuši Nabota asinis, tur tie uzlaizīs arī tavas asinis!” (1. Ķēniņu 21:19; 22:19—22, 34—38.)

Tas, kādu galu ņēma Ahabs, Elijam, Elīsam un visiem citiem dievbijīgajiem cilvēkiem atgādināja, ka Jehova nebija aizmirsis Nabota drosmi un ticību. Taisnības Dievs neatstās ļaunumu nesodītu — tas notiks agri vai vēlu —, un viņa spriedums būs žēlsirdīgs, ja vien tam būs pamats. (4. Mozus 14:18.) To noteikti saprata Elija, kas saglabāja izturību kalpošanā Dievam gadu desmitiem ilgi, kamēr valdīja ļaunais ķēniņš Ahabs. Vai jūs esat cietuši no netaisnības? Vai jūs gaidāt laiku, kad Dievs nodibinās taisnību? Centieties sekot Elijas ticībai! Kopā ar savu uzticamo biedru Elīsu viņš neatlaidīgi sludināja Dieva vēstis un saglabāja izturību, kaut pieredzēja netaisnību.