Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Dieva tuvumā man ir bijis labi

Dieva tuvumā man ir bijis labi

DEVIŅU gadu vecumā es pārstāju augt. Tas bija pirms 34 gadiem Kotdivuārā, un mans augums tā arī palika tikai viens metrs. Kad kļuva skaidrs, ka es vairs neaugšu, vecāki mani mudināja daudz strādāt, lai es pastāvīgi nedomātu par savu izskatu. Mūsu mājas priekšā es novietoju stendu ar augļiem un uzturēju to labā kārtībā. Tas piesaistīja daudzus pircējus.

Protams, aizņemtība darbā neatrisināja visas manas problēmas. Es nebiju pastiepusies garāka, un man sagādāja grūtības pat pavisam vienkāršas lietas, piemēram, veikalu letes man bija par augstu. Viss bija paredzēts gandrīz divreiz garākiem cilvēkiem nekā es. Man bija sevis žēl, taču četrpadsmit gadu vecumā daudz kas mainījās.

Kādu dienu divas Jehovas liecinieces no manis nopirka augļus un piedāvāja man mācīties Bībeli, un es piekritu. Drīz vien es sapratu, ka iepazīt Jehovu un uzzināt par viņa nodomu ir daudz svarīgāk nekā domāt par savu augumu. Šī atziņa man nāca par labu. Par manu mīļāko Rakstu vietu kļuva 73. psalma 28. pants, kas sākas ar vārdiem: ”Dieva tuvumā man ir labi.” *

Pavisam negaidīti mūsu ģimene pārcēlās uz Burkinafaso, un mana dzīve pilnībā izmainījās. Kotdivuārā tur, kur mēs dzīvojām, visi bija pieraduši mani redzēt pie augļu stenda. Taču jaunajā vietā es biju svešiniece, turklāt tāda, kādu daudzi nekad nebija redzējuši. Nepārtraukto uzmācīgo skatienu dēļ es nedēļām ilgi neizgāju no mājām. Bet tad es atcerējos, cik labi man bija Jehovas tuvumā. Es aizrakstīju vēstuli Jehovas liecinieku filiālei, un mani apmeklēja īstais cilvēks — kāda misionāre, vārdā Nani, kas brauca ar motorolleru.

Uz smilšainajiem ceļiem mūsu apkārtnē bija viegli saslīdēt, un lietus sezonā ceļi kļuva dubļaini. Braucot pie manis uz Bībeles nodarbībām, Nani neskaitāmas reizes nokrita no motorollera, taču tas viņu neapstādināja. Pēc kāda laika viņa piedāvāja vest mani uz sapulcēm. Es sapratu, ka tad man būs jāiziet no mājām un jārēķinās ar man pievērstajiem skatieniem. Turklāt, ja es apsēstos pasažiera vietā, motorolleram, ko jau tā bija grūti vadīt, nāktu klāt papildu svars. Tomēr es piekritu, paturot prātā, kas manā mīļākajā Bībeles pantā teikts tālāk: ”Pie Dieva Kunga es tveros.”

Dažreiz mēs ar Nani iekritām dubļos, bet draudzes sapulces bija tā vērtas, lai paciestu šīs neērtības. Valstības zālē cilvēki mani sagaidīja ar sirsnīgu smaidu, un tas bija milzīgs pretstats pētošajiem skatieniem, pie kuriem es biju pieradusi. Pēc deviņiem mēnešiem es kristījos.

”Lai paustu visus tavus darbus!” — tā skan iepriekšminētā Bībeles panta beigu daļa. Es zināju, ka sludināšana man sagādās vislielākās grūtības. Joprojām atceros, kā es pirmo reizi devos sludināt pa mājām. Gan bērni, gan pieaugušie mani vēroja, staigāja man pakaļ un atdarināja manu gaitu. Tas mani ļoti sāpināja, taču es centos paturēt prātā, ka šiem cilvēkiem tāpat kā man ir nepieciešama paradīze, tāpēc es nepadevos.

Lai man būtu vieglāk, es iegādājos ar roku minamu trīsriteni. Kad bija jābrauc kalnup, māsa, ar ko mēs kopā sludinājām, mani stūma, bet tad, kad ceļš sāka vest lejup, viņa uzlēca uz trīsriteņa. Kaut arī sākumā sludināšana man bija īsts pārbaudījums, vēlāk tā man sniedza tik lielu prieku, ka 1998. gadā es kļuvu par pionieri.

Es vadīju daudzas Bībeles nodarbības, un četri no maniem Bībeles skolniekiem kristījās. Man par lielu prieku, patiesību pieņēma arī viena no manām māsām. Ziņas par citu garīgo izaugsmi man sniedza uzmundrinājumu tieši tad, kad tas man bija ļoti vajadzīgs. Kādu dienu, kad mani mocīja malārijas lēkme, es saņēmu vēstuli no Kotdivuāras. Kādreiz es pie mājas durvīm biju uzsākusi Bībeles nodarbības ar kādu studentu un pēc tam biju palūgusi kādam brālim tās turpināt. Vēlāk šis students no Burkinafaso pārcēlās uz Kotdivuāru. Kā es priecājos, uzzinot, ka viņš ir kļuvis par nekristītu sludinātāju!

Kā es pelnu sev iztiku? Kāda organizācija, kas palīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, man piedāvāja mācīties šūt. Viena no pasniedzējām, kas darbojās šajā organizācijā, ievēroja manu uzcītību un ieminējās: ”Mums jāiemāca tev gatavot ziepes.” Tā es apguvu vēl vienu prasmi un tagad mājās taisu saimniecības un kosmētiskās ziepes. Cilvēkiem patīk manas ziepes, un viņi tās iesaka arī citiem. Es pati tās piegādāju pircējiem ar savu trīsriteņu motorolleru.

Diemžēl 2004. gadā mugurkaula deformācijas izraisītās sāpes kļuva tik spēcīgas, ka es vairs nevarēju kalpot par pionieri. Tomēr es joprojām cenšos sludināt tik daudz, cik ir manos spēkos.

Cilvēki apgalvo, ka mani varot pazīt pēc mana dzīvespriecīgā smaida. Man ir daudz iemeslu būt priecīgai, jo Dieva tuvumā mani ir bijis labi. (Pastāstījusi Sāra Maiga.)

^ 4. rk. Psalms šajā rakstā citēts no Bībeles 2012. gada izdevuma.