JĒZUS nebija bagāts un neieņēma augstu stāvokli sabiedrībā. Viņam pat nebija savu māju. Tomēr viņa mācības ir ietekmējušas miljoniem cilvēku. Bet vai Jēzus Kristus patiešām ir dzīvojis? Ko par to ir teikuši vēsturnieki un zinātnieki senatnē, un ko saka speciālisti mūsdienās?

• Maikls Grānts, vēsturnieks un antīkās kultūras speciālists, norādīja: ”Ja mēs Jauno Derību vērtējam pēc tādiem pašiem kritērijiem — un tā tam vajadzētu būt —, pēc kādiem mēs vērtējam citus senos rakstus, kuros ietverts vēsturisks materiāls, mēs vairs nevaram noraidīt Jēzus vēsturiskumu, tāpat kā mēs nevaram noraidīt daudzu pagānisku personu vēsturiskumu, kuru pastāvēšana nekad nav tikusi apšaubīta.”

• Rūdolfs Bultmans, Jaunās Derības profesors, izteicās: ”Šaubas, vai Jēzus ir dzīvojis, nav pamatotas, un tās pat nav vērts atspēkot. Neviens saprātīgs cilvēks neapšaubīs, ka Jēzus ir iedibinājis vēsturisku kustību, kuras pirmais pamanāmais posms ir senākā [kristiešu] kopiena Palestīnā.”

• Vills Djūrents, vēsturnieks, rakstnieks un filozofs, rakstīja: ”Ja daži vienkārši cilvēki [evaņģēliju sarakstītāji] vienas paaudzes laikā būtu izdomājuši tik spēcīgu un pievilcīgu personību, tik augstu ētiku un tik iedvesmojošu cilvēku brālības redzējumu, tas būtu daudz neticamāks brīnums par visiem evaņģēlijos pierakstītajiem brīnumiem.”

• Alberts Einšteins, fiziķis un Nobela prēmijas laureāts, sacīja: ”Es esmu ebrejs, bet mani fascinē spilgtais nācarieša tēls.” Kad zinātniekam jautāja, vai viņš Jēzu uzskata par vēsturisku personu, viņš atbildēja: ”Bez šaubām! Lasot evaņģēlijus, nevar nesajust Jēzus klātbūtni. Viņa personība caurstrāvo katru vārdu. Neviens mīts nav tik pilns dzīvības.”

  ”Lasot evaņģēlijus, nevar nesajust Jēzus klātbūtni.” (Alberts Einšteins.)

Visdetalizētākais Jēzus dzīves un kalpošanas apraksts ir ietverts Bībeles vēstījumos, kas ir pazīstami kā evaņģēliji un ir nosaukti to sarakstītāju vārdos — Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa. Jēzus ir pieminēts arī vairākos senos laicīgos avotos.

• TACITS (ap 56.—120. g.)

  Tacits tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem senās Romas vēsturniekiem. Viņa darbā Annāles var lasīt par notikumiem Romas impērijā laikā no 14. līdz 68. gadam (Jēzus nomira 33. gadā). Tacits rakstīja, ka pēc milzīgā ugunsgrēka, kas 64. gadā izpostīja Romu, tautā klīda runas, ka nelaimē vainojams imperators Nerons, bet Nerons, gribēdams ”darīt galu baumām”, ugunsgrēka izraisīšanā apsūdzēja kristiešus. Tālāk Tacits rakstīja: ”Kristu, kura vārdā viņi [kristieši] ir nosaukti, Tiberija valdīšanas laikā prokurators Poncijs Pilāts lika sodīt ar nāvi.” (Annāles, XV, 44.)

• SVETONIJS (ap 69.—pēc 122. g.)

  Savā darbā Divpadsmit Cēzaru dzīve šis romiešu vēsturnieks aprakstīja pirmo Romas imperatoru valdīšanas laiku. Grāmatas daļā, kas veltīta Klaudijam, pieminētas nekārtības, kuras izcēlās Romā dzīvojošo ebreju starpā un kuru cēlonis, iespējams, bija strīdi par Jēzu. (Apustuļu darbi 18:2.) Svetonijs rakstīja: ”Tā kā ebreji, Krestus [Kristus] kūdīti, pastāvīgi radīja nemierus, viņš [Klaudijs] tos padzina no Romas.” (Dievišķais Klaudijs, XXV, 4.) Kaut gan Svetonijs kļūdaini apsūdzēja Jēzu nemieru izraisīšanā, viņš neapšaubīja tā eksistenci.

• PLĪNIJS JAUNĀKAIS (ap 61.—113. g.)

  Šis romiešu rakstnieks un vietvaldis Bitīnijā (mūsdienās tā ir Turcijas teritorija) Romas imperatoram Trajānam rakstīja, kā viņš Bitīnijas provincē rīkojās ar kristiešiem. Plīnijs stāstīja, ka viņš centās piespiest kristiešus atteikties no ticības un sodīja visus, kas nepiekrita to darīt. Viņš paskaidroja: ”Tos, kas.. pēc manis atkārtoja lūgšanu [pagānu] dieviem, ar vīnu un vīraku pielūdza Tavu tēlu.. un beidzot nolādēja Kristu, ..es uzskatīju par pareizu atlaist.” (Plīnija Jaunākā vēstules, 10. grāmata, XCVI.)

•  JOSEFS FLĀVIJS (ap 37.—100. g.)

  Jūdu garīdznieks un vēsturnieks Josefs Flāvijs rakstīja, ka augstais priesteris Anna, kas bija ieguvis politisku ietekmi, ”sasauca sinedrija [jūdu augstākās tiesas] tiesnešus un veda viņu priekšā Jēkabu, par Kristu sauktā Jēzus brāli”. (Jūdu senatne, XX, 9. nodaļa, 1. punkts.)

• TALMŪDS

  Talmūds, jūdu rabīnu rakstu krājums, kas tapis laikā no 3. līdz 6. gadsimtam, liecina, ka pat Jēzus ienaidnieki apstiprināja viņa pastāvēšanu. Kādā vietā teikts: ”Pashā tika pakārts Ješua [Jēzus] nācarietis,” un tas atbilst faktiem. (Babilonijas Talmūds, Sanhedrin 43a, Minhenes kodekss; skatīt Jāņa 19:14—16.) Citā vietā rakstīts: ”Lai mums nebūtu dēla vai skolnieka, kas sevi publiski apkauno kā nācarietis,” — tā bieži tika saukts Jēzus. (Babilonijas Talmūds, Berakoth 17b, zemsvītras piezīme, Minhenes kodekss; skatīt Lūkas 18:37.)

Evaņģēlijos ir vispusīgi aprakstīta Jēzus dzīve un kalpošana. Tajos minēti konkrēti cilvēki, vietas un laiki — tas viss ir raksturīgs vēsturiskam stāstījumam, nevis mītam. Viens piemērs ir Lūkas evaņģēlija 3. nodaļas 1. un 2. pants, kas palīdz noteikt konkrētu laiku, kad Jēzus priekšgājējs Jānis Kristītājs uzsāka savu darbību.

Lūka rakstīja: ”Imperatora Tiberija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija Jūdejas vietvaldis, Hērods — zemes valdnieks Galilejā, bet viņa brālis Filips — zemes valdnieks Iturejā un Trahonitīdā un kad Lizanijs bija zemes valdnieks Abilenē, augstā priestera Annas un Kajafas laikā, Jānim, Zaharjas dēlam, tuksnesī atskanēja Dieva vārds.” Šis precīzais un detalizētais uzskaitījums palīdz noteikt, ka Dieva vārds ”Jānim.. tuksnesī atskanēja” 29. gadā.

 Septiņas no Lūkas pieminētajām personām vēsturniekiem ir labi zināmas. Tiesa gan, bija laiks, kad kritiķi apšaubīja Poncija Pilāta un Lizanija vēsturiskumu, taču viņi bija pasteigušies ar saviem secinājumiem. Tika atrasti seni uzraksti, kuros lasāmi šo divu valsts amatpersonu vārdi, un tas apstiprina Lūkas rakstītā patiesumu. *

Ir svarīgi zināt, vai Jēzus ir dzīvojis vai ne, jo viņa mācības var mainīt mūsu dzīvi. Piemēram, Jēzus mācīja, kas dod īstu laimi un piepildījuma sajūtu. * Turklāt viņš solīja, ka pienāks laiks, kad cilvēce dzīvos patiesā mierā un drošībā un izjutīs vienotību, jo pār visu pasauli valdīs viena valdība, ko sauc par ”Dieva valstību”. (Lūkas 4:43.)

”Dieva valstība” ir ļoti piemērots nosaukums šai valdībai, jo ar tās starpniecību Dievs īstenos savu varu pār zemi. (Atklāsmes 11:15.) Jēzus to darīja zināmu lūgšanā, ko mēdz dēvēt par tēvreizi. Viņš teica: ”Mūsu Tēvs debesīs! [..] Lai nāk tava valstība. Lai tava griba notiek uz zemes.” (Mateja 6:9, 10.) Kādus apstākļus šī valstība nodrošinās?

• Karu un nemieru vairs nebūs. (Psalms 46:9—12.)

• Ļaunums, alkatība un korupcija izzudīs uz visiem laikiem kopā ar bezdievīgiem cilvēkiem. (Psalms 37:10, 11.)

• Valdot Dieva valstībai, visiem būs jēgpilns darbs, kas sagādās gandarījumu. (Jesajas 65:21, 22.)

• Zeme pilnībā atkopsies no tai nodarītajiem postījumiem un nesīs bagātu ražu. (Psalms 72:16; Jesajas 11:9.)

Kāds var uzskatīt, ka ir naivi ticēt šādiem solījumiem. Bet vai nav naivi cerēt, ka cilvēki var izmainīt pasauli? Padomājiet: kaut gan ir gūti ievērojami sasniegumi izglītībā, zinātnē un tehnoloģiju sfērā, miljoniem cilvēku izjūt nedrošību un bailes par nākotni. Katru dienu mēs redzam pierādījumus ekonomiskai, politiskai un reliģiskai apspiešanai, alkatībai un korupcijai. Fakti liecina, ka cilvēku valdīšana cieš neveiksmi. (Salamans Mācītājs 8:9.)

Tāpēc jautājumam, vai Jēzus ir vēsturiska persona, ir vērts pievērst uzmanību. * Kā teikts 2. vēstulē korintiešiem, 1. nodaļas 19. un 20. pantā: ”Lai cik ir Dieva solījumu, tie ir piepildījušies ar viņa [Kristus] starpniecību.”